Tīra proza

Izlasīju lesbietes grāmatu. Bet tas nav galvenais šajā grāmatā. Kaut arī to varētu kāds izmantot grāmatas skaidrošanā/komentēšanā.
Grāmatu izvēlējos gan dēļ nosaukuma, gan dēļ komentāriem uz aizmugurējā vāka.
"Dženeta Vintersone raksta skaistu, tīru prozu..."
Kad beidzot sāku jau labu laiku atpakaļ iepirkto grāmatu lasīt, biju aizmirsusi šo aprakstu, bet kad mēģināju nodefinēt sev to viņas rakstīšanas stilu, gribējās teikt, ka tas ir vienkāršs, jo neaizraujas ar filozofiskiem pārspriedelējumiem par neko, tas nav sadzīvisks, tas nav aprakstošs, jo grāmatā nevar atrast garus dabas vai sajūtu aprakstus, tas nav liekvārdīgs, taču tai pat laikā tas ir gana daudznozīmīgs, gana dziļš savā lakonismā. Tāpēc tagad, pārlasot šo komentāru, varu viennozīmīgi piekrist, ka šis ir ļoti labs raksturojums rakstnieces valodai. Tīra proza.

Rakstniecība

Par spīti manai nelabojamai tendencei visu saskaitīt, sarēķināt un ietilpināt kaut kādās formulās, man jāatzīst, ka rakstīšanai ir vajadzīgs īpašs talants. Talants tā savirpināt dažādas atziņas, jēdzienus un emocijas, kuras katra pati par sevi rakstniekam šķiet svarīgas, lai tas viss saskanētu kopā un veidotu kaut ko vienotu un jēdzīgu. Tur nepietiek ar manām formulām. Tur nepietiek ar sižetu un loģisku notikumu attīstību. Tas viss ir meistarīgi jāizgrezno ar vispārīgākām idejām un atziņām. Tur vajag talantu!

Tēmas

Tumsa
gaisma
mīlestība pret otru cilvēku
grēka apziņa
atkārtotais grēks
tukšums, emociju trūkums
stāsti
stāsti kā dzīvības uzturētāji
domāt par sevi kā stāstu ir vieglāk
melojošās bākugunis
aklo redze
tēvs jūrnieks
dot gaismu citiem, pašiem esot tumsā
divas personas
neapmierinātība ar sevi
aizbraukt uz nekurieni
Dārka salīdzinājums ar Samsonu- augstākais tornis
psihozes definīcija
realitātes apziņa
realitāte
labais un ļaunais cilvēkā
brīvība no sevis
evolūcija

Tukšs cilvēks

"Viņam nebija iemesla ienīst savu sievu.Viņai nebija trūkumu, un viņai nebija iztēles. Viņa nekad nežēlojās, un viņa nekad nebija apmierināta. Viņa nekad neko nelūdza, un viņa nekad neko nedeva- izņēmums bija trūkumcietēji. Viņi bija pieticīga, pieklājīga, paklausīga un rūpīga. Viņa bija pliekana kā jūra bezvēja dienā." Es gan teiktu kā zivs bez sāls, bet nu- ideja viena un tā pati. Tukšs cilvēks.
Cik svarīgi ir, ka cilvēks kaut ko lūdz no otra cilvēka! Tas ir kā celtniecības bloks ielikts jaunbūvējamas mājas sienā- ievērojams progress mājas celtniecībā- attiecību veidošanā. Kad cilvēks vairs nedzīvo viens pats, bet kļūst saistīts ar otru. Un jo lielāku pakalpojumu lūdzam, jo labāk.

Tumsa- gaisma

"Bākuguns ir zināms punkts tumsā"

• ja tumsa nebūtu bīstama, tā būtu tik personīga, kā Dženeta to apraksta: "Ieliekot roku atvilknē, tu vispirms sajuti tumsu un tikai pēc tam sataustīji karoti.. Tumsu nācās noraust vai atvērt, pirms varējām apsēsties. Tumsa tupēja uz krēsliem un karājās kā aizkars pāri trepēm."
• ja tumsa nebūtu bīstama, tad nevajadzētu bākas un gaismu. "Gaisma bija dzīvība". "Bākuguns ir zināms punkts tumsā"

Tumsa tiešām pati par sevi ir persona. Tā ir kā trešais starp tevi un to, ko tu vēlies aizskart. Interesanti.

Godīgums un šaubas

"Kāpēc Bābels Dārks neapprecējās ar Molliju?
Viņš šaubījās par viņu. Tu nekad nedrīksti šaubīties par cilvēku, ko mīli.
Bet varbūt viņi nesaka tev taisnību.
Tas nav svarīgi. Tu saki viņiem taisnību.
Ko tu ar to gribi teikt?
Tu nespēj būt otra cilvēka godīgums, bērniņ, bet tu vari būt savējais.
Tad kas man būtu jāsaka?
Kad?
Kad es mīlu kādu?
Tev tas jāpasaka."

[Bābels neuzticējās Mollijai, jo viņam šķita, ka viņai ir/bija vēl kāds bez viņa. Bet ne par to es gribu rakstīt]

Cik gan svarīgi ir nešaubīties par cilvēku, kuru mīli! Šaubas starp cilvēkiem ir kā cīpslas gaļā. It kā gaļa ir, taču cīpslas bremzē visu to padarīšanu. Nav tāda viengabalainība ar otru cilvēku.

Pirms izlasīju šo rakstu vietu, pilnīgi citā kontekstā domāju par naivumu. Skolā man teica, ka es esot naiva. Par laimi, tad es īsti nesapratu, vai negribēju saprast, vai tas ir labi vai slikti. Tagad es sliecos domāt, ka būt naivam ir labi. Naivismu es redzu nevis kā nespēju domāt, bet kā nespēju šaubīties par otru cilvēku. Un lai tas otrs ir negodīgs savā negodīguma, ja jau viņš tāds ir. Bet es būšu godīgs savā godīgumā un nerezervēšu sevi dēļ šaubām par otru. Jo šaubu vienkārši nav. Ir tikai mans godīgums.

Jautājums mūkiem

Dženeta tik aizrautīgi raksta par Bābela mīlestību pret Molliju kā arī savējo, turklāt to visu savij un/vai pamato ar dzīves jēgas meklējumiem, ar apgalvojumu, ka dzīvot dzīvi var tikai tādā mīlestībā esot, ka man nevilšus radās jautājums pie tiem, kas ir izvēlējušies ko augstāku par otru cilvēku.
Piemēram, ko mūki saka- cik svarīgas mūsu personības identitātei un spējai justies labi savā ādā un šajā pasaulē ir tik aizgrābtai mīlestībai pret otru cilvēku?
Šis romāns it kā piešķīra tam milzīgu vērtību, taču tas tika īstenots šizofrēniskā dzīvesveidā- personību dalīšanās. Un tāpēc to īsti negribētu uzskatīt par atbildi. Tā nebija īsta mīlestība, jo tā bija tikai daļēja, spējīga dzīvot tikai vienā pusē aizkaram. Tas ir kaut kas cits.
Bet jautājums pie mūkiem- ne par šādu modeli, bet par parasto.

Psihozes

"Psihoze: zaudēt saskari ar realitāti"
To teica psihoterapeits romānā.
Taču tas, kam viņš to teica, realitāti definēja pavisam savādāk. Realitāte nav tikai fiziskās lietas, dzirdamās skaņas un bioloģiskās smaržas. Realitāte ir daudz kas vairāk. Jūtas, stāsti mūsu galvās, dažādu lietu dažādas nozīmes- tas viss arī ir realitāte.
Tad kurš pateiks- kas ir "zaudēt saskari ar realitāti"?
Vai tas, ko pasaka dzejā, ir realitāte? Tas, ko dzeja rada, kad to lasa?

Mīlestība

Man bija tāda sajūta, ka grāmatas sākumā autore cīnās ar visādām augstām domām, jēgas meklējumiem, meditāciju par nāvi. Bet, kad iepazīst mīlestību, kad Dārks iepazīst mīlestību, kad viņa to piedzīvo, tad viss kļūst vienkāršāks, nav jāmeklē nekādas atbildes un formulējumi- pietiek priecāties par par parastām lietām. Jo man šķita, ka parasto lietu apraksti ir koncentrēti šajā pusē grāmatai.

Mērītāji

"Mēs esam ar merīšanu apsēstie. Pasaule dod no visas sirds."
Lūk, par to arī šis stāsts. Mēs pārāk sarežģām pasauli, meklējam jēgu un skaidrojumus. Līdz paši tajos pazūdam. Tā vietā lai pieņemtu parastas lietas, par tām priecātos un būtu paši šajā pasaulē.
-
Meklēt nezin kādas filozofijas, jēdzienus, teorijas, utt. jau var, taču tam nevajadzētu aizēnot priecāšanos par vienkāršo pasauli un sevi tajā. Tad tiešām gals klāt, jo nav izejas.
-
Pasaule dod no visas sirds. Zelta vārdi. Gluži kā evaņģēlijs :)

Trūkums

"Svešinieks pats savā dzīvē, - viņš teica, un uguns liesmoja, un vīru muguras pret viņu kā dambis, un aiz krogus sienām migla, migla, bieza kā šaubas, un mēness neredzams, kaut ari tonakt tas bija pilns. Viņš mīlēja mēnesi, šis Bābels Dārks. Mana tuksnesīgā klints- tā viņš to dēvēja, un reizēm sprieda, ka tur viņš būtu laimīgs- bālais saules iemītnieks."
"Dārks atcerējās, kā bija smējies, prātodams, ka būtu miris, ja nekad negulētu. Jā, viņš jutās miris. Viņš jutas trausls un tukšs kā no jūras izvilkts gliemežvāks. Viņš ieskatījās spogulī un redzēja smalki nopulētu pērleni, kuras iemītnieks ir zudis, čaumalu, kam vērtē tās virsmu. Viņš vienmēr ģērbies labi."
Šo otro citātu es lasīju, sēžot tramvajā. Paskatījos uz apkārt esošajiem cilvēkiem. Un nodomāju, cik gan daudzi no viņiem nodarbina ar tādiem savas dzīves jēgas jautājumiem kā Dārks, kurš kāvās ar tukšumu sevī un savā dzīvē. Droši vien nedaudzi, ja vispār. Droši vien viņu prātus vairāk nodarbina, ko gatavot vakariņās, kā lai paspēj darba dienā aizskriet uz tiem veikaliem, uz kuriem jāaizskrien, un citi sadzīviski sīkumi. Iespējams, liela daļa skrien naudas trūkuma dēļ. Iespējams, liela daļa savus prātus nodarbina ar rūpēm par naudas nopelnīšanu un dzīvošanu kaut nelielā labklājībā.
Un tad es noformulēju priekš sevis frāzi, kas cilvēces vēsturē ir tik pat veca kā pati cilvēce-
Labāk, ja ir jācīnās ar trūkumu, nekā ar tādiem jautājumiem kā Dārks cīnījās.
Štrunc par naudu, galvenais, lai esmu dzīvs.
Patiesi dzīvs.