Nekas cits

Lai mani saukā par vientiesi, mietpilsoni, aprobežoto, taču man nav skaidrs, vai tiešām nav nekā cita, par ko runāt no teātra skatuves? Vai tiešām šis ir viss, ko mēs varam no sevis atgremot? Šīs bailes, paralīze, sakropļotās dvēseles, bezcerība, terorisms, nāves bailes? Vai tiešām viss skaistais, labais ir tā apķengāts, ka to vairs neviens nesauc par skaistu, bet tikai nicīgi izsmej par naivu un plānprātīgu?
Teātris taču ir dvēseles spogulis? Vai ne tā? Tad tiešām tādas ir mūsu dvēseles, kas nespēj neko citu radīt?
Nožēlojami.
Neesmu vēsturnieks, taču es neticu, ka jebkur ir kādi piemēri tam, ka ar pretīgo un šausmīgo var uzcelt kaut ko skaistu, ka ar refleksiju par traģisko var panākt pārmaiņas.
Tad jau laikam sanāk, ka nevienam nemaz nav vajadzīgs nekas skaists.
Pat tas, kas ir skaists, tiek iegrūzts mēslos, ierauts sagandētās dvēseles atvarā, it kā lai m'wģinātu glābt to, taču patiesībā tikai lai apmierinātu tās neremdināmi savtīgo rīkli.

Ačgārnības

Tā epizode ar meiteni, kuru Drakula izmantoja, ļoti spēcīgi sasaucās ar to, ko dara šādas teātra izrādes. Skatītājs, tāds panaivs, vēl uz kaut ko labu cerošs, par dažām cēlām domām domājošs, atnāk uz teātri kā pie slavenā Drakulas uz mājām. Tas šķiet tik interesanti, var pat atrast kaut kādas līdzības, kādas uzrunājošas sirds stīgas, taču Drakulas mērķis ir pataisīt tevi par tādu pašu, kāds ir viņš pats, kaut arī izliekas, ka tevi mīl un dara tev labu, dod tev kaut ko, kaut arī izliekas, ka viņš ir gudrāks, pieredzējušāks, tādiem naivumiem kā sāļa siļķe vairs netic.
Un tad vēl šī izmantošana, šī sabojāšana tiek parādīta tik skaisti! It kā tas būtu kāds sevišķs skaistums- sabojāt tīru sirdi.

Asinis

Neuzskatīju par lietderīgu skatīties arī izrādes otro daļu, tāpēc varbūt mans skatījums ir nepilnīgs, taču pati tam neticu un ticu, ka viss tika pateikts jau pirmajā daļā.
Asinis tik tiešām ir tēma, kas ir bijusi būtiska dažādās jomās, tajā skaitā kristietībā. Tikai vienīgā atšķirība starp asinīm pie krusta un citviet, atšķirība, kas padara citviet radītas un izmantotas asinis par sirdsapziņu gremdējošām, ir tā, ka visur citur asinis tiek izlietas nelabprāt. Savukārt pie krusta asinis tika izlietas labprāt, aiz mīlestības. Un tas ir par piedauzību tiem, kam ir ausis, bet kas nedzird. Šīs asinis ir vieglas, tās dod dzīvību, taču visas citas nonāvē pašu, kaut arī tās pieder citam.

Skaistā radītāji

Kas bija tie, kas senos laikos radīja skaistās lietas?
Par ko viņi domāja, ko viņi zināja, ko viņi gribēja?
Kas ir tie, kuriem ir gaišas sejas šodien? Kas ir tie, kas nav iekrituši tai dvēseles slazdā, kad tu vairs nespēj kļūt labāks, bet spēj tikai sabendēt visu sev apkārt, lai justos kaut nedaudz labāk, aizbildinoties, ka viss ir slikti tāpatās?
Šķiet, ka tādi ir palikuši tikai starp tiem, par kuriem citi saka, ka tie nav reālisti, bet dzīvo sevis radītā realitātē.
Tiešām, labāk ir būt muļķim Kristus dēļ, kuru citi saukā par savām iedomām ticošu, zinātni nepārzinošu, pašiedvesmas apsēstu, nekā par skeptisku reālistu, kas noliedz visu, kas sabendē visu.