Grāmata

Ko viņa gribēja pateikt ar šo grāmatu?
Droši vien vienkārši izstāstīt savu stāstu, lai cik grūts, sakarīgs vai pamācošs tas būtu vai nebūtu. Vai vienkārši sabalansēt to, kas no viņas redzams publiski (gleznas) un to, kas apslēpts publikai? Droši vien pateikt, cik svarīga viņai ir glezniecība.
Grāmatas rakstīšanas mērķim nav jābūt pamācošam, tas var būt reflektējošs, konstatējošs, atbildošs.Vispār laikam ir labi, ja cilvēki dalās savos dzīves stāstos. Tāpat vien. Ir labi pastāstīt par sevi, ir interesanti uzzināt par otru. Tas veido kopību varbūt.
Grāmata arī atklāj to, kāds ir cilvēks, pareizāk būtu teikt- grāmata palīdz Dellei redzēt, kas viņa ir, vai arī grāmata ir šo pārdomu pieraksti.

Mākslinieki

Salīdzinot ar Akseli Munti, Della ļoti kautrīgi runā par savu apdāvinātību uz gleznošanu un arī meditācijām.

Jā, grūti spriest par tik atšķirīgiem cilvēkiem kā māksliniekiem, grūti formulēt viedokli par viņu pacēlumiem un kritumiem- to iemesliem un regularitāti. Tāpēc vēl jo vairāk- visu cieņu Jurim Rubenim par drošo padomu turpināt gleznot.

Cilvēki

Bija patīkami lasīt, kā viņa raksturoja savas attiecības ar Stundu. Tās faktiski bija vienīgās cilvēcīgās attiecības, ko manīja grāmatā, kurās parādītos abu pušu raksturi un domas, ne tikai vienpusēji. Būtu bijis feini, ja viņa tāpat iedziļinātos pārējo cilvēku raksturos arī. Pārējie paliek kaut kur ēnā- stereotipos.

Delle

Sākumā šķita, ka nevēlos lasīt par sievieti, kas pati sevi nomoca un vaimanā par bērnību un iemantotajām traumām un to sekām un savu pasaules un cilvēku uztveri. Tas šķita slimīgi.
Tālāk lasot, likās, ka pati vainīga pie visa, jo nedomā ar galvu un pati izvēlējās riskantu dzīvesveidu.
Varbūt man trūka viņas pozitīvo emociju saistībā ar gleznošanu.