Sadzīve

Ikdienu rādīt uz teātra skatuves var tikai caur humoru. Ja to uznes uz teātra skatuves vienkārši tāpat, tas kļūst nožēlojami. Kad atvērās operas "Valkīra" priekškars, man kaut kas sagriezās iekšā. Kāpēc uz operas skatuves jārāda noplukusi dzīve mūsdienās? Mēs to redzam visapkārt. Kāpēc mums tā vēl jāskatās uz operas skatuves? Nekāda dižā filozofija netika izpīpēta no šī sadzīves formāta. Tas tikai nospieda operas garu daudz uz leju.

Savukārt "Latviešu mīlestībā", pasniedzot to visu ar humoru, tam bija jēga.

Tas bija labs trenniņš- paskatīties uz sevi no malas un pasmieties :)

[ Nu, un protams- fantastiska aktieru profesionalitāte un milzīgs darbs, kas ieguldīts]

Te arī Ingas Fridrihsones nedaudz skarbāks skatījums uz izrādi par manējo.

Padomiņš

Nepērciet programmu pirms izrādes vai starpbrīžos. Neskatieties, kas tie ir par aktieriem, kas spēlē. Ja neesat JRT speciālists, visticamāk neatpazīsiet aktierus zem tēliem.

Mīļi

Man aiz muguras sēdēja puišu bariņš, kas sāka ļoti skaļi smieties jau no paša izrādes sākuma. Drīz vien nācās smieties viņiem līdzi. Skaļi. Bija jau smieklīgi elementi. Pirmais, pie kura es pa īstam pati sasmējos bija sludinājums, kura teksts bija apmēram šāds: "Vīrietis. Vēlas iepazīties sievieti, kurai pieder savrupmāja Mežaparkā, Jūrmalā..."

Bet tā visā visumā- gribējās tā relaksēti atlaisties krēslā un mīļi smaidīt par šiem jaukajiem tēliem. Tik daudz pozitīvisma un mīļuma viņos bija. It īpaši, kad viņi sāka runāt. Kamēr no viņiem varēja redzēt tikai ar neglaimojošiem stereotipiem apaugušus ģērbšanās stilus, tikmēr viņi neizraisīja nekādu patiku pret sevi. Taču, kad viņi sāka runāt- patiešām mīlestība plūda no viņiem. Izrādās mūsos ir tik daudz labā!

Man vakar bija aborts

Vispazīstamākā situācija priekš manis. Viņš runā gari par sevi. Laipni runā; runā, vēršoties pie tevis; runā it kā arī par tavu labumu. Taču faktiski domā tikai par sevi un ne sekundi par tevi. Nekad neiedomājas, ka sievietei arī ir sava dzīve, kura ir uzklausīšanas vērta. Pat neiedomājas uzaicināt tevi izteikt savas domas un ieklausīties tajās. Laikam domā, ka visi ir tādi, kā viņš- paši uzbāžas otram ar savu dzīvi. Bieži tādi ir sastopami :(

Čības un pudele

Vīrieši. Ir tādi vienkārši, kuri aizraujas ar čību kolekcionēšanu un mājas uzturēšanu kārtībā.

Un tad ir tie, kuri dzer. Nezinu, kāpēc vīrieši kļūst par alkoholiķiem. Droši vien to pašu iemeslu dēļ, kāpēc sievietes sirgst ar depresiju. Nepiepildītas cerības, nesasniegti ideāli. Acīmredzot dzērāji ir domājuši par augstākām lietām nekā čību kolekcionēšana, nav spējuši tās realizēt savā dzīvē, vīlušies un dzer.

Čību kolekcionārus acīmredzot nenodarbina smalkas, augstas lietas.

Panki

"Mēs nekad nebūsim tādi kā jūs"

Kad panku pārītis skaitīja savu dzeju, gribējās smieties par to. Par to, cik stulba tā bija. Cik nesakarīga, cik bezjēdzīga. Taču tad, kad viņi nostājās uz mājas jumta malas un nokliedzās šo frāzi, man likās, ka varbūt viņos tiešām ir kaut kas cits iekšā nekā parastajiem cilvēkiem, varbūt viņi pareizi dara, ka distancējas no parastajiem cilvēkiem, varbūt tur ir kāda gudrība. Un tad man likās- varbūt nevajag smieties par viņu dzeju. Jo tā nāca patiešām no sirds. Parastie dzejnieki raksta, lai sarakstītu kaut kādas gudrības, atbilstu kaut kādiem standartiem, teorijām utt. Bet šie raksta vienkārši no sirds. Un sirds viņiem ir pilna. Un vairs negribējās smieties par to, ka cilvēks nespēj civilizēti izteikt to, kas viņam sirdī. Tas, ko viņi lasīja, nebija vienkāršs panku savārstījums- rakstīt dzeju dzejas pēc, tikai tāpēc, lai iztēlotos sevi par dzejnieku. Viņi patiešām to sacerēja no sirds.

Izglītība

Lielākajā daļā attiecību modeļu- visos, kuros sieviete runāja, radās tāda sajūta, ka sievietēm tiešām nevajag iet skolā un iegūt izglītību. Rodas baigā sprauga starp viņu un vīrieti. Daudzkārt. Daudzos modeļos tāda situācija veidojās.

Ja tikai vienam otram mums vieta atrastos

Nezinu, vai šī dziesma tika sacerēta šai izrādei, vai šī izrāde tapa dziesmai par godu, bet tās vārdi perfekti apkopoja to, kas trūka visos attiecību modeļos. Mums pietrūkst vietas priekš otra savā dzīvē. Mums viņi ir vajadzīgi, ļoti vajadzīgi, bet, kad viņi mums ir blakus, viņi nevar ieligzdoties mūsos, jo mums pietrūkst vietas priekš vēl kāda bez sevis.