Rāda ziņas ar etiķeti Trīs māsas. Versija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Trīs māsas. Versija. Rādīt visas ziņas
Laikmets
Smieklīgi. Tikai 1.cēliena otrajā pusē pamanīju, ka darbība nenotiek 19.gadsimtā kā Čehova romānā- tik ļoti biju gatavojusies skatīties 19.gs.lugu, ka nepamanīju visas 20.gs. detaļas, kas taču bija tik acīmredzamas!
Man jau patīk, kad lugu atveido tādu, kā tā ir, bez liekām interpretācijām, nepārnesot to nezkādos abstraktos augstumos. Varbūt interpretācijas der tiem, kas jau līdz detaļām zin oriģinālo lugu un kam vienkāršs tās uzvedums liktos garlaicīgs. Bet man patika, ka nekas netraucēja uztvert Čehova domu gaitu, kas man šķita pietiekami interesanta pati par sevi.
Man jau patīk, kad lugu atveido tādu, kā tā ir, bez liekām interpretācijām, nepārnesot to nezkādos abstraktos augstumos. Varbūt interpretācijas der tiem, kas jau līdz detaļām zin oriģinālo lugu un kam vienkāršs tās uzvedums liktos garlaicīgs. Bet man patika, ka nekas netraucēja uztvert Čehova domu gaitu, kas man šķita pietiekami interesanta pati par sevi.
tēvs-vīrs-tēvs-vīrs-tēvs-vīrs-tēvs
Domāju, ka Maša iemīlēja Veršiņinu ne tik daudz dēļ viņa domu gaitas, bet tādēļ, ka viņš viņai atgādināja tēvu- militārists, vecāks, ar viedokli, izglītots- aizstāja tēva vietu, kas bija palikusi tukša.
Mietpilsonība
Ar ko domāšana par gājputniem vai sniegu ir labāka nekā domāšana par savu bērnu?
Ne ar ko, tikai domāšana par Bobiku noved pie tā, ka nespējam padomāt par to, kas vajadzīgs gājputniem, tb apkārtējiem.
Mietpilsoniskums, ja ar to saprotam domāšanu tikai par ikdienas lietām pretstatā cēliem lidojumiem zināšanu un prāta debešos, pats par sevi nav nedz labāks, nedz sliktāks, tikai nereti tas noved pie nerēķināšanās ar citiem (jo domas saistās tikai pie savas ikdienas dzīves), vai pie aprunāšanas (ja domas saistās gan pie savas gan kaimiņa ikdienas dzīves).
Ne ar ko, tikai domāšana par Bobiku noved pie tā, ka nespējam padomāt par to, kas vajadzīgs gājputniem, tb apkārtējiem.
Mietpilsoniskums, ja ar to saprotam domāšanu tikai par ikdienas lietām pretstatā cēliem lidojumiem zināšanu un prāta debešos, pats par sevi nav nedz labāks, nedz sliktāks, tikai nereti tas noved pie nerēķināšanās ar citiem (jo domas saistās tikai pie savas ikdienas dzīves), vai pie aprunāšanas (ja domas saistās gan pie savas gan kaimiņa ikdienas dzīves).
Augstprātība
Cilvēkus, kas tik ļoti noliedz apkārtējo mietpilsonību un sevi saista ar Maskavu, ātri varētu iesaukt par iedomīgiem, taču māsām piemīt kas tāds, kas neļauj viņas saukt par iedomīgām.
Varbūt vienkārši tāpēc, ka luga viņa iepazīstam personīgi un tuvu. Tos, kurus labi iepazīstam, mēs nesaucam par augstprātīgiem, jo izprotam viņu rīcības motīvus.
Varbūt vienkārši tāpēc, ka luga viņa iepazīstam personīgi un tuvu. Tos, kurus labi iepazīstam, mēs nesaucam par augstprātīgiem, jo izprotam viņu rīcības motīvus.
2 laimes definīcijas
Abiem taisnība pat to laimi. Gan Veršiņinam, gan Tuzenbaham. Laime ir šeit un tagad, un laime ir kaut kas, uz ko tiekties. Tas taču ir tik skaisti, kad cilvēkam ir cēls mērķis kļūt par zinātnieku vai vēl kaut ko citu lielu sasniegt. Sapņotājiem pieder pasaule. Tu esi tik liels, cik lieli ir tavi sapņi. Mēs esam aizmirsuši sapņot, pārvērtušies par precēto Andrjušu, kas samierinās ar padomes pārvaldes locekļa lomu. Mēs, saskārušies ar pirmo pretestību, pasakām sev, ka arī mazumiņš ir labi. Trūkst stūrgalvības, kas iet uz priekšu neatkarīgi no tā, vai sanāk vai nesanāk. Pretējā gadījumā tāpat nesanāks.
Būt apmierinātam ar padomes pārvaldes locekļa amatu nav tā šodienas laime, par kuru runā Nikolajs. Andrjuša samierinās un ir pateicīgs par mazumiņu, bet Koļa ir sajūsmā par to, kas viņam ir un ko viņš redz, un arī tiecas uz vēl kaut ko vairak. Turpretī Andrjuša ir pasīvi apmierināts.
Veršņins savukārt tikai tiecas, negūst laimi no šodienas.
Laime ir tad, kad tu esi nevis samierinājies ar esošo, bet patiesi priecājies par to, un kad vienlaicīgi tu arī sapņo par kaut ko skaistu nākotnē, kad tu neskaties tikai uz šodienu.
Būt apmierinātam ar padomes pārvaldes locekļa amatu nav tā šodienas laime, par kuru runā Nikolajs. Andrjuša samierinās un ir pateicīgs par mazumiņu, bet Koļa ir sajūsmā par to, kas viņam ir un ko viņš redz, un arī tiecas uz vēl kaut ko vairak. Turpretī Andrjuša ir pasīvi apmierināts.
Veršņins savukārt tikai tiecas, negūst laimi no šodienas.
Laime ir tad, kad tu esi nevis samierinājies ar esošo, bet patiesi priecājies par to, un kad vienlaicīgi tu arī sapņo par kaut ko skaistu nākotnē, kad tu neskaties tikai uz šodienu.
Čehovs un gudrība
Interesanti, ka Čehovs tā kā izsmej to viņu intelektuālismu un gudrību, it kā norādot, ka no tā tāpat nav nekādas jēgas. Vai tad viņš pats tā arī domā? Vai tomēr grib parādīt, cik grūti ir izglītotam starp neizglītotiem? Vai viņš grib parādīt, ka māsas to savu gudrību nepareizi lieto un virza?
Domāju, ka Čehovs nevarētu vērsties pret gudrību kā tādu, bet gan tikai pret māsu un Veršiņina ilūzijām, kā šai gudrībai un zināšanām jāizskatās un jādarbojas praksē.
Domāju, ka Čehovs nevarētu vērsties pret gudrību kā tādu, bet gan tikai pret māsu un Veršiņina ilūzijām, kā šai gudrībai un zināšanām jāizskatās un jādarbojas praksē.
Atbalsta punkts
Nezinu īsti, kāds ir Čehova risinājums vai padoms attiecībā par zināšanām laukos, bet man šķiet, ka problēma ir mirušajā tēvā, kurs ne tikai mācīja meitas visās zinībās, bet arī pats kalpoja par vidi, kurā tās paust uz āru, kur tās laist ganībās. Kad tēvs ir miris, māsām nav kur likt savu intelektu, viņas nedomā, ka intelekts visupirms ir domāts tev pašam un nevis apkārtējai sabiedrībai (kura to ja ne atzīmēs/novērtēs, tad vismaz cerams pieņems un sapratīs).
Mēs nevaram gaidīt un cerēt, ka mūsu spējas kāds novērtēs, ka tās būs kādam vajadzīgas- vai tas būtu mūs dāsnums, labestīgums vai šajā gadījumā zināšanas. Tās visas ir lietas, kuras mēs sevī attīstām visupirms/tikai priekš sevis- savas pārliecības dēļ vai prieka pēc.
Kamēr tavs atbalsta punkts atrodas ārpus tevis,
tikmēr tu nekad nebūsi līdzsvarā.
Varbūt to sauc par pašpietiekamību- dzīvot meža vidū un attīstīt sevī intelektu, neatkarīgi no tā, vai tas kādam vajadzīgs vai nē.
Un tad, ja atrodas kāds, kas to novērtē, tad tas ir putukrējums, nevis kartupeļi ar gaļu.
Mēs nevaram gaidīt un cerēt, ka mūsu spējas kāds novērtēs, ka tās būs kādam vajadzīgas- vai tas būtu mūs dāsnums, labestīgums vai šajā gadījumā zināšanas. Tās visas ir lietas, kuras mēs sevī attīstām visupirms/tikai priekš sevis- savas pārliecības dēļ vai prieka pēc.
Kamēr tavs atbalsta punkts atrodas ārpus tevis,
tikmēr tu nekad nebūsi līdzsvarā.
Varbūt to sauc par pašpietiekamību- dzīvot meža vidū un attīstīt sevī intelektu, neatkarīgi no tā, vai tas kādam vajadzīgs vai nē.
Un tad, ja atrodas kāds, kas to novērtē, tad tas ir putukrējums, nevis kartupeļi ar gaļu.
Laime nāks
Domāju, ka ideja, ka laime tikai nāks, ir tā laika iezīme, tā vairs nepastāv mūsdienās.
Droši vien kopš pasaules kariem.
Droši vien kopš pasaules kariem.
Prāta kulta maršruts
Varbūt māsas tomēr var saprast, ja skatās uz 19.gs. laiku. Iespējams, tajā laikā pasaulē atdzimušais prāta un gudrības kults (pozitīvā nozīmē) Krievijā ienāca tikai pilsētās un vēl nebija ticis līdz laukiem. Tad ir saprotams māsu satraukums par to, ka viņas neatrodas tur, kur šis kults jau ir ienācis, kur būtu viņu vieta.
Laikos, kad šī ienākšana jau ir ienākusi tik tālu, cik varēja, kad laukos vismaz atzīst, ka kaut kas tāds ir kā prāts un gudrība, tad varbūt varētu būt vieglāk tādam intelektuālim izdzīvot laukos arī vienam pašam.
Laikos, kad šī ienākšana jau ir ienākusi tik tālu, cik varēja, kad laukos vismaz atzīst, ka kaut kas tāds ir kā prāts un gudrība, tad varbūt varētu būt vieglāk tādam intelektuālim izdzīvot laukos arī vienam pašam.
Abonēt:
Ziņas (Atom)