Abiem taisnība pat to laimi. Gan Veršiņinam, gan Tuzenbaham. Laime ir šeit un tagad, un laime ir kaut kas, uz ko tiekties. Tas taču ir tik skaisti, kad cilvēkam ir cēls mērķis kļūt par zinātnieku vai vēl kaut ko citu lielu sasniegt. Sapņotājiem pieder pasaule. Tu esi tik liels, cik lieli ir tavi sapņi. Mēs esam aizmirsuši sapņot, pārvērtušies par precēto Andrjušu, kas samierinās ar padomes pārvaldes locekļa lomu. Mēs, saskārušies ar pirmo pretestību, pasakām sev, ka arī mazumiņš ir labi. Trūkst stūrgalvības, kas iet uz priekšu neatkarīgi no tā, vai sanāk vai nesanāk. Pretējā gadījumā tāpat nesanāks.
Būt apmierinātam ar padomes pārvaldes locekļa amatu nav tā šodienas laime, par kuru runā Nikolajs. Andrjuša samierinās un ir pateicīgs par mazumiņu, bet Koļa ir sajūsmā par to, kas viņam ir un ko viņš redz, un arī tiecas uz vēl kaut ko vairak. Turpretī Andrjuša ir pasīvi apmierināts.
Veršņins savukārt tikai tiecas, negūst laimi no šodienas.
Laime ir tad, kad tu esi nevis samierinājies ar esošo, bet patiesi priecājies par to, un kad vienlaicīgi tu arī sapņo par kaut ko skaistu nākotnē, kad tu neskaties tikai uz šodienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru