Teātris

To es saucu par teātri! Tas ir teātris, ko ir vērts iet skatīties!
To pašu gan es varētu teikt arī par nesen redzēto "Idiotu", "Trīs māsām.Versija" un "Latviešu mīlestība", taču ne par tādām izrādēm kā "Izredzētais" vai citām klasiskā Dailes un Nacionālā teātra repertuāra izrādēm.

Bez sadzīves un triviālām lietām!
Vairāk abstrakcionisma un neizprotamā.
Kaut kas ne no šīs pasaules.
Ne tiešā veidā runā uz skatītāju, bet asociatīvā.
Ne ar karotīti mutē, bet caur skatītāja apziņu un viņa personisko izpratni.

Tiesa, tik ļoti atšķirīgi, kā to raksturo Silvija Radzobe :
"Tas ir sarežģīts un grūts stils: lai ietiektos dzīves metafiziskajā absurditātē, tiek izmantota ironija, melnais humors, parodijas tehnika, groteska un gotiskās literatūras stilizācijas. "
tik ļoti nesaprotami un absurdi nemaz nebija.

Visu tomēr varēja saprast, un tās dīvainās normālo cilvēku izdarības arī nemaz nebija tik neizprotamas. Man kaut kā arī nelikās nemaz tik tāla, neizprotama un noslēpumaina pati Ivonna. Sevi es viņā pilnīgi noteikti saskatīju, kaut daļēji. Un domāju, ka arī citi cilvēki saredzēja viņā daļu sevis. Līdz ar to es pārāk daudz nerunātu par noslēpumainibu šajā izrādē. Taču izrādei ir citi plusi.

Tā nebija arī tik intelektuāli smaga kā "Trīs māsas. Versija", taču arī šeit varēja veiksmīgi pakustināt domas jēdzienu, tēlu, to dažādo interpretāciju analīzē, neaprobežojoties tikai ar sajūsmu, nepatiku, atzīšanu vai neatzīšanu par reālistisku/ticamu.
Tāpēc es šo patiesi saucu par teātri!

Ivonna

Kāpēc es redzu daļu sevis Ivonnā?

Ivonna savā otrajā frāzē pasaka visu būtību, visu skaidrojumu savai uzvedībai:
Viss tas pats, tas pats, tas pats.

To teica arī Filips īsi pirms satika Ivonnu.

Un šī atkārtošanās, šī garlaicība, šī vienmuļība, kas cenšas sevi piepildīt ar pieklājības rituālajām aktivitātēm nav tā vērta, lai uz viņu reaģētu. Nekas tāds nenotiek, kādēļ būtu jākustas ātrāk, kādēļ būtu jāatbild uz triviālām frāzēm, vai vēl trakāk- uz pamudinājumiem kaut ko pateikt tikai pateikšanas pēc.

Kad Ivonnai uzdod jautājumu pēc būtības, vai kaut kas patiešām būtiks notiek, tad viņa neklusē.

Dāvana no zila gaisa

Mūs tracina, ka mēs nevaram kontrolēt, ko otrs cilvēks jūt pret mums. Vismaz tā bija Filipa galvenā sāpe. Viņu tik ļoti aizkustināja tas, ka Ivonna viņu mīl, tas viņam šķita kaut kas tik ļoti īpašs un nepiedzīvots, taču viņš vēlējās arī to ielikt kaut kādos rāmjos, kontrolēt.

Faktiski cilvēku tracina jebkas, ko viņš saņem par velti; pats nepiepūloties, necenšoties to izpelnīties, tādejādi apliecinot galvenokārt sev pašam, ka ir šīs dāvanas cienīgs. Tāpēc Filips centās pierādīt Ivonnai, ka nav viņas mīlestības cienīgs, ka atsakās no tās. Taču tu nevari atteikties no kaut kā, ko esi dabūjis neprasot.

Dīvaiņi

Tomēr tāda ņemšanās ap pasīvu cilvēku dzīvē nav piedzīvota.

Tāda ņemšanās pataisīt kādu par saviem etaloniem atbilstošu.

Šodien nevienam nav priekš tā laika. Ja tu neieraksties, tevi vienkārši ignorē.

Varbūt lugas rakstīšanas laikā nebija tik vienpersoniska izpratne par sevi. Cilvēks sevi izprata vairāk kā kādas kopienas daļu, un līdz ar to viņš vairāk rūpes veltīja savas kopienas tēla spodrināšanai, kamēr šodien pietiek spodrināt tikai savu individuālista tēlu.