Kāpēc es redzu daļu sevis Ivonnā?
Ivonna savā otrajā frāzē pasaka visu būtību, visu skaidrojumu savai uzvedībai:
Viss tas pats, tas pats, tas pats.
To teica arī Filips īsi pirms satika Ivonnu.
Un šī atkārtošanās, šī garlaicība, šī vienmuļība, kas cenšas sevi piepildīt ar pieklājības rituālajām aktivitātēm nav tā vērta, lai uz viņu reaģētu. Nekas tāds nenotiek, kādēļ būtu jākustas ātrāk, kādēļ būtu jāatbild uz triviālām frāzēm, vai vēl trakāk- uz pamudinājumiem kaut ko pateikt tikai pateikšanas pēc.
Kad Ivonnai uzdod jautājumu pēc būtības, vai kaut kas patiešām būtiks notiek, tad viņa neklusē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru