To pašu gan es varētu teikt arī par nesen redzēto "Idiotu", "Trīs māsām.Versija" un "Latviešu mīlestība", taču ne par tādām izrādēm kā "Izredzētais" vai citām klasiskā Dailes un Nacionālā teātra repertuāra izrādēm.
Bez sadzīves un triviālām lietām!
Vairāk abstrakcionisma un neizprotamā.
Kaut kas ne no šīs pasaules.
Ne tiešā veidā runā uz skatītāju, bet asociatīvā.
Ne ar karotīti mutē, bet caur skatītāja apziņu un viņa personisko izpratni.
Tiesa, tik ļoti atšķirīgi, kā to raksturo Silvija Radzobe :
"Tas ir sarežģīts un grūts stils: lai ietiektos dzīves metafiziskajā absurditātē, tiek izmantota ironija, melnais humors, parodijas tehnika, groteska un gotiskās literatūras stilizācijas. "
tik ļoti nesaprotami un absurdi nemaz nebija.
Visu tomēr varēja saprast, un tās dīvainās normālo cilvēku izdarības arī nemaz nebija tik neizprotamas. Man kaut kā arī nelikās nemaz tik tāla, neizprotama un noslēpumaina pati Ivonna. Sevi es viņā pilnīgi noteikti saskatīju, kaut daļēji. Un domāju, ka arī citi cilvēki saredzēja viņā daļu sevis. Līdz ar to es pārāk daudz nerunātu par noslēpumainibu šajā izrādē. Taču izrādei ir citi plusi.
Tā nebija arī tik intelektuāli smaga kā "Trīs māsas. Versija", taču arī šeit varēja veiksmīgi pakustināt domas jēdzienu, tēlu, to dažādo interpretāciju analīzē, neaprobežojoties tikai ar sajūsmu, nepatiku, atzīšanu vai neatzīšanu par reālistisku/ticamu.
Tāpēc es šo patiesi saucu par teātri!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru