Sapņu taka

Lietas zaudē lielu daļu savas burvības, kad tās nosauc vārdā- vienā apzīmētājvārdā.
"Tur, saulītē starp kailajiem kokiem, viņš apsēdās uz sola, aizvēra acis, un šajā pāragrajā pavasara saules stundā nodevās jutekļu spēlei: cik maigi gaiss glaudās pie vaigiem, cik pilna apslēptas svelmes jau verda saule, cik stipri un trauksmaini smaržoja zeme..."
Kaut kā liekas, nosaucot to par jutekļu spēli, tā zaudē daļu sava plašuma, kļūst it kā viegli saprotama, ja jau to var nosaukt vārdā. Bet burvīgās lietas nav viegli saprotamas, tās nevar/ nedrīkst ielikt nosaukumu rāmjos.
"Šīs burvīgās ainas ikreiz piederēs viņam, un ar savu smaržu pildīs viņa dvēseli tikai tik ilgi, kamēr viņš kavēsies pie tām ar visu sirdi bez blakusdomām, bez nolūkiem, bez rūpēm." Un es piebilstu "bez nosaukumiem".
Tas ir tāpat, kad bērns ir sajūsmināts par kaut ko un stāsta kaut ko kā lielu brīnumu, kas ir noticis, mēģinādams to aprakstīt, bet nespēdams, un kad pieaugušais to visu burvību iznīcina, pateikdams, ka tā ir normāla lieta un to sauc par to un to. Nenosaucot lietas vārdos, tās saglabā savu burvību.
Bet ja izdodas to īpašo pasacīt maigi, neiznīcinot burvību, bet tikai dodot nojausmu par to, vai faktiski radot jaunu burvības izjūtu caur šiem vārdiem lasītāja uztverē, tad ir skaisti, tad tas ir lidojums.
***
Nedomājiet, ka pasakā "Piktora pārvērtības" sieviete viņam bija vajadzīga kā sieviete- sieviete sievietes dēļ. Nē, sieviete vienkārši bija priekšnoteikums, lai varētu sasniegt to, ka notiek pārvēršanās. Attiecības šeit nefigurē, šeit ir tikai attiecību produkts/rezultāts kā izejmateriāls tālākajam, ja izsakos rupji.
Tas tā ir, jo pasakā "Sapņu taka" viņš atkal aiziet no sievietes par labu kaut kam netveramam. Tas pats arī "Īrisā", "Dzejniekā".
Un ja sieviete ir tāda, kāda ir Īrisa, tad tas ir patiesi skaisti!

Piktora pārvērtības

Kāpēc ir tik svarīgi pārvērsties par kaut ko citu? Tas pats bija arī Faldumā. Vai tā ir bēgšana no savas identitates, nespēja sadzīvot ar to, pieņemt to? Nojausma, ka kalns, koks, puķe, putns nesirgst ar tām kaitēm, kas traucē cilvēkam viņa būtībā? Kas tas ir cilvēkā, kas viņam neliek mieru, neļauj sadzīvot ar sevi?

Platons- Hese

"Tātad rēķināšanu, ģeometriju un visu, kas vajadzīgs kā ievads dialektikā, jāsāk mācīt jau zēniem, bet bez piespiešanas.. Pēc šī laika šie no divdesmit gadus veciem atlasītie tiks vairāk godāti, un mācības, kurām viņu zēnu gados nebija vienības, tagad jāapvieno noteiktā kopībā, lai parādītu kā to savstarpējo saikni, tā arī saikni ar esības dabu.. Tas arī būs noteiktākais pierādījums, vai māceklim ir vai nav īsta filozofa daba. Kas spēj visu skatīt kopībā, tas ir dialektiķis, kas to nevar, tas tāds nav.. Tev būs jānovēro, kurš no viņiem visvairāk atbilst šīm prasībām, būs visneatlaidīgākais mācībās, visdrosmīgākais karā, viskrietnākais pārējo likumu izpildītājs, lai tad, kad viņiem būs pilni trīsdesmit gadi, no atlasītiem viņš atkal atlasītu un ieceltu atbildīgos amatos.. Kad viņiem būs pilni piecdesmit un viņi būs atzīti par piemērotiem vai izciliem kā darbos, tā zināšanās, tiks noteikta beidzamā pārbaude: viņiem būs jāvērš augšup savas dvēseles skatiens, jāraugās uz to, kas visam dod gaismu, lai, skatījuši labo paši sevī, vērotu to kā paraugu un, kad būs pienākusi katram viņa kārta, pilnveidotu kā pilsētu, tā pilsoņus un sevi pašus uz visu atlikušo dzīves laiku." /Platons. Valsts/
"Spēles likumi, zīmju valoda un gramatika atgādina sīki izstrādātu slepenrakstu, kura radīšanai izmantotas vairākas zinātnes un mākslas nozares, pirmām kārtām matemātika un mūzika, respektīvi, mūzikas zinātne, un tajā var izteikt un attiecināt citus pret citiem turpat visu zinātnes nozaru saturus un atzinumus."/Hese. Stikla pērlīšu spēle/

1) Jā, filozofiem ir kaut kas kopējs. Vismaz vienas skolas filozofiem :) Meklēt kopējo starp visu. Bet te nav runa par praktisko domāšanu kontekstā, kad mēģini paredzēt noteiktas rīcības sekas dažādās jomās. Tas ir praktiķu uzdevums.
Mani fascinē šī doma meklēt kopējo starp zinātnēm, kutūru utt. Tas šķiet tik interesanti! Nevis kaut ko izskaidrot vienu ar otru, bet vienkārši meklēt paralēles dažādās jomās.

2) vēl vairāk mani fascinē gan Platona, gan Heses izteiktā doma par ļoti ilgstošu mācību procesu- līdz 30 gadiem, ko nomaina praktiskā dzīve un tad atkal filozofa loma. Ja varētu realizēt to pa 5 gadu periodiem!
5 gadus studē augstskolā , 5 gadus strādā biznesā,
5 gadus dzīvo bibliotēkā, 5 gadus veido uzņēmumu,
5 gadus kāp kalnā, 5 gadus pārvaldi valsti,
5 gadus dzīvo jūras krastā, 5 gadus lasi lekcijas.

Riktīgi apskaudu Knehtu, kad tas varēja nodoties savām studijām un viņam tika dota brīva vaļa izvēlēties, ko studēt un kā.

Heses pasaules uztvere

Man ir ļoti grūti iedomāties, ar ko es nodarbinātu savu prātu, kur es meklētu patiesību vai jēgu, ja man nebūtu Dieva.
Kāpēc Hese noraidīja Dievu? Tā bija negatīva pieredze, uzaugot misionāru ģimenē? Vai vienkārši nespēja pieņemt reālo pasauli un līdz ar to dievu kā reālu pasaules daļu, bet novietoja dievu jeb jēgu ārpus šīs pasaules realitātes?
Hese nav cilvēks, kas uzskata, ka dzīves jēga slēpjas personiskos viedokļos, piedzīvojumos vai tml lietās, kā to dara vairums mūsdienu ateistu. Hese meklēja kaut ko dziļāku, taču neskatījās Dieva virzienā.
Mēs pieķeramies tam, kas sniedz mums mieru. Ja to nesniedz nekas šajā pasaulē, tad meklējam kaut ko ārpus tās. Hesem viennozīmīgi mieru deva distancēšanās no pasaules, un to var saprast, jo tur-aiz vārtiem- tu esi viens pats un tur tevi neviens netraucē, un ja vēl saproti, ka tev arī nekas tāds, ko var dabūt pasaulē, nav vajadzīgs, tad tur ir ļoti ērti.
Savukārt būt ar Dievu nozīmē būt šajā pasaulē, nozīmē nebūt vienam un mierā, nozīmē būt cīņā un mācībās- pastāvīgi.
Lai nu kā, bet domas lidojums un fantāzija viņam ir apskaužama un izteiksmes veids vienkārši perfekts. It kā drūmas tēmas, taču kļūst ļoti viegli un gaisīgi tās lasot.
Varbūt tāpēc, ka viņš nerunā par morāles jautājumiem- par to, kas labs, kas slikts, kas pareizi, kas nepareizi, kurš labais tēls, kurš sliktais tēls. Šie jautājumi, kuri ir klātesoši gandrīz ikvienā prozas darbā (ko esmu lasījusi), šeit vispār neparādās. Tas ir patīkami.

Īriss

"Katra parādība zemes virsū ir līdzība, un katra līdzība ir vaļēji vārti, pa kuriem dvēsele, ja vien ir gatava, spēj ieiet pasaules iekšienē, kur tu un es, diena un nakts- viss ir viens.. Tiesa, tikai nedaudzi ieiet pa šiem vārtiem, nomainīdami skaisto šķitumu pret nojausto īstenību tur, iekšienē".

Pirmā mirklī atgādina kaut ko no hinduisma- vienotības Brahmanā un maijas priekškaru. Taču tas ir manāms visur- gan kristietībā, gan attiecību padomos, gan visādās pasaules uztveres paradigmās- ka fiziskais nav reāls, bet reāls ir garīgais. Tiesa, ne visi atzīmē, ka dziļumā esam viens.

Ikdienā visbiežāk lietotais kritērijs izvēles izdarīšanā ir produktivitāte un rezultivitāte- neatkarīgi no tā, vai runa ir par darbu un biznesu vai izklaidi un atpūtu. Par laimi, Hese piedāvā kaut ko absolūti nerezultatīvu- tīri procesuālu nodarbi:

"Visi bērni, kamēr vēl mīt šajā noslēpumā, dvēselē nemitīgi nodarbojas ar vienīgo svarīgo- paši ar sevi un ar savas patības mīklaino kopsakaru ar apkārtējo pasauli."

Taču nenodarbojas ar meditāciju par savām vēlmēm, ilgām, spējām, trūkumiem, sajūtām utt, bet gan par savu patību kā tādu- it kā vērojot sevi no malas- vērojot savu fizisko "es" saistībā ar pasauli no sava garīgā "es" skata punkta.

Feini, ka Hese neapgalvo, ka šis dziļākais ir kaut kas mistisks, sasniedzams vien askēzē vai īpašā atklāsmē, forši, ka viņš saka, ka to var atrast, meklējot un atrodot kopīgo starp pasaules lietām. Ka pats cilvēks var atrast to, kas ir kopējs visam vai vismaz daļu no kopsakarībām un saistībām:

"Lāgiem Anzelms, līksma izbīļa saviļņots, uztvēra smalkos, simtkārtīgos kopsakarus starp aci un ausi, ožu un tausti..."

Saredzēt kopīgo starp lietām, to, kas viņas saista, ir ļoti nomierinoši. Jā. Piemēram, meklēt kopīgo vai saistību starp tramvaja sliedi un jogurtu ;) veselīga etīde domām :)

Cerēju jau, ka šī būs pasaka, kurā Hese tomēr atzīst kaut kāda veida attiecības starp cilvēkiem- taču- nekā- arī šoreiz tas nav būtiski. Hese paliek uzticīgs sev :)

Falduma

Vai kalns to uzskatīja par kļūdu, ka bija vēlējies kļūt par kalnu?
Vai viņš uzskatīja, ka dzīve bija nepilnvērtīga, bez jēgas un dziļāka jēga būtu bijusi palikt cilvēkam?

Dzejnieks

Gluži kā Stikla pērlīšu spēlē- kur abstraktā pasaules uztvere un skatīšana no attāluma, tās skaistuma rašana novērošanā, ne baudīšanā un izdzīvošanā ir pārāka par personiskās laimes meklējumiem.