Man ir ļoti grūti iedomāties, ar ko es nodarbinātu savu prātu, kur es meklētu patiesību vai jēgu, ja man nebūtu Dieva.
Kāpēc Hese noraidīja Dievu? Tā bija negatīva pieredze, uzaugot misionāru ģimenē? Vai vienkārši nespēja pieņemt reālo pasauli un līdz ar to dievu kā reālu pasaules daļu, bet novietoja dievu jeb jēgu ārpus šīs pasaules realitātes?
Hese nav cilvēks, kas uzskata, ka dzīves jēga slēpjas personiskos viedokļos, piedzīvojumos vai tml lietās, kā to dara vairums mūsdienu ateistu. Hese meklēja kaut ko dziļāku, taču neskatījās Dieva virzienā.
Mēs pieķeramies tam, kas sniedz mums mieru. Ja to nesniedz nekas šajā pasaulē, tad meklējam kaut ko ārpus tās. Hesem viennozīmīgi mieru deva distancēšanās no pasaules, un to var saprast, jo tur-aiz vārtiem- tu esi viens pats un tur tevi neviens netraucē, un ja vēl saproti, ka tev arī nekas tāds, ko var dabūt pasaulē, nav vajadzīgs, tad tur ir ļoti ērti.
Savukārt būt ar Dievu nozīmē būt šajā pasaulē, nozīmē nebūt vienam un mierā, nozīmē būt cīņā un mācībās- pastāvīgi.
Lai nu kā, bet domas lidojums un fantāzija viņam ir apskaužama un izteiksmes veids vienkārši perfekts. It kā drūmas tēmas, taču kļūst ļoti viegli un gaisīgi tās lasot.
Varbūt tāpēc, ka viņš nerunā par morāles jautājumiem- par to, kas labs, kas slikts, kas pareizi, kas nepareizi, kurš labais tēls, kurš sliktais tēls. Šie jautājumi, kuri ir klātesoši gandrīz ikvienā prozas darbā (ko esmu lasījusi), šeit vispār neparādās. Tas ir patīkami.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru