Īriss

"Katra parādība zemes virsū ir līdzība, un katra līdzība ir vaļēji vārti, pa kuriem dvēsele, ja vien ir gatava, spēj ieiet pasaules iekšienē, kur tu un es, diena un nakts- viss ir viens.. Tiesa, tikai nedaudzi ieiet pa šiem vārtiem, nomainīdami skaisto šķitumu pret nojausto īstenību tur, iekšienē".

Pirmā mirklī atgādina kaut ko no hinduisma- vienotības Brahmanā un maijas priekškaru. Taču tas ir manāms visur- gan kristietībā, gan attiecību padomos, gan visādās pasaules uztveres paradigmās- ka fiziskais nav reāls, bet reāls ir garīgais. Tiesa, ne visi atzīmē, ka dziļumā esam viens.

Ikdienā visbiežāk lietotais kritērijs izvēles izdarīšanā ir produktivitāte un rezultivitāte- neatkarīgi no tā, vai runa ir par darbu un biznesu vai izklaidi un atpūtu. Par laimi, Hese piedāvā kaut ko absolūti nerezultatīvu- tīri procesuālu nodarbi:

"Visi bērni, kamēr vēl mīt šajā noslēpumā, dvēselē nemitīgi nodarbojas ar vienīgo svarīgo- paši ar sevi un ar savas patības mīklaino kopsakaru ar apkārtējo pasauli."

Taču nenodarbojas ar meditāciju par savām vēlmēm, ilgām, spējām, trūkumiem, sajūtām utt, bet gan par savu patību kā tādu- it kā vērojot sevi no malas- vērojot savu fizisko "es" saistībā ar pasauli no sava garīgā "es" skata punkta.

Feini, ka Hese neapgalvo, ka šis dziļākais ir kaut kas mistisks, sasniedzams vien askēzē vai īpašā atklāsmē, forši, ka viņš saka, ka to var atrast, meklējot un atrodot kopīgo starp pasaules lietām. Ka pats cilvēks var atrast to, kas ir kopējs visam vai vismaz daļu no kopsakarībām un saistībām:

"Lāgiem Anzelms, līksma izbīļa saviļņots, uztvēra smalkos, simtkārtīgos kopsakarus starp aci un ausi, ožu un tausti..."

Saredzēt kopīgo starp lietām, to, kas viņas saista, ir ļoti nomierinoši. Jā. Piemēram, meklēt kopīgo vai saistību starp tramvaja sliedi un jogurtu ;) veselīga etīde domām :)

Cerēju jau, ka šī būs pasaka, kurā Hese tomēr atzīst kaut kāda veida attiecības starp cilvēkiem- taču- nekā- arī šoreiz tas nav būtiski. Hese paliek uzticīgs sev :)