Sapņu taka

Lietas zaudē lielu daļu savas burvības, kad tās nosauc vārdā- vienā apzīmētājvārdā.
"Tur, saulītē starp kailajiem kokiem, viņš apsēdās uz sola, aizvēra acis, un šajā pāragrajā pavasara saules stundā nodevās jutekļu spēlei: cik maigi gaiss glaudās pie vaigiem, cik pilna apslēptas svelmes jau verda saule, cik stipri un trauksmaini smaržoja zeme..."
Kaut kā liekas, nosaucot to par jutekļu spēli, tā zaudē daļu sava plašuma, kļūst it kā viegli saprotama, ja jau to var nosaukt vārdā. Bet burvīgās lietas nav viegli saprotamas, tās nevar/ nedrīkst ielikt nosaukumu rāmjos.
"Šīs burvīgās ainas ikreiz piederēs viņam, un ar savu smaržu pildīs viņa dvēseli tikai tik ilgi, kamēr viņš kavēsies pie tām ar visu sirdi bez blakusdomām, bez nolūkiem, bez rūpēm." Un es piebilstu "bez nosaukumiem".
Tas ir tāpat, kad bērns ir sajūsmināts par kaut ko un stāsta kaut ko kā lielu brīnumu, kas ir noticis, mēģinādams to aprakstīt, bet nespēdams, un kad pieaugušais to visu burvību iznīcina, pateikdams, ka tā ir normāla lieta un to sauc par to un to. Nenosaucot lietas vārdos, tās saglabā savu burvību.
Bet ja izdodas to īpašo pasacīt maigi, neiznīcinot burvību, bet tikai dodot nojausmu par to, vai faktiski radot jaunu burvības izjūtu caur šiem vārdiem lasītāja uztverē, tad ir skaisti, tad tas ir lidojums.
***
Nedomājiet, ka pasakā "Piktora pārvērtības" sieviete viņam bija vajadzīga kā sieviete- sieviete sievietes dēļ. Nē, sieviete vienkārši bija priekšnoteikums, lai varētu sasniegt to, ka notiek pārvēršanās. Attiecības šeit nefigurē, šeit ir tikai attiecību produkts/rezultāts kā izejmateriāls tālākajam, ja izsakos rupji.
Tas tā ir, jo pasakā "Sapņu taka" viņš atkal aiziet no sievietes par labu kaut kam netveramam. Tas pats arī "Īrisā", "Dzejniekā".
Un ja sieviete ir tāda, kāda ir Īrisa, tad tas ir patiesi skaisti!