Panki

"Mēs nekad nebūsim tādi kā jūs"

Kad panku pārītis skaitīja savu dzeju, gribējās smieties par to. Par to, cik stulba tā bija. Cik nesakarīga, cik bezjēdzīga. Taču tad, kad viņi nostājās uz mājas jumta malas un nokliedzās šo frāzi, man likās, ka varbūt viņos tiešām ir kaut kas cits iekšā nekā parastajiem cilvēkiem, varbūt viņi pareizi dara, ka distancējas no parastajiem cilvēkiem, varbūt tur ir kāda gudrība. Un tad man likās- varbūt nevajag smieties par viņu dzeju. Jo tā nāca patiešām no sirds. Parastie dzejnieki raksta, lai sarakstītu kaut kādas gudrības, atbilstu kaut kādiem standartiem, teorijām utt. Bet šie raksta vienkārši no sirds. Un sirds viņiem ir pilna. Un vairs negribējās smieties par to, ka cilvēks nespēj civilizēti izteikt to, kas viņam sirdī. Tas, ko viņi lasīja, nebija vienkāršs panku savārstījums- rakstīt dzeju dzejas pēc, tikai tāpēc, lai iztēlotos sevi par dzejnieku. Viņi patiešām to sacerēja no sirds.