Kas bija tie, kas senos laikos radīja skaistās lietas?
Par ko viņi domāja, ko viņi zināja, ko viņi gribēja?
Kas ir tie, kuriem ir gaišas sejas šodien? Kas ir tie, kas nav iekrituši tai dvēseles slazdā, kad tu vairs nespēj kļūt labāks, bet spēj tikai sabendēt visu sev apkārt, lai justos kaut nedaudz labāk, aizbildinoties, ka viss ir slikti tāpatās?
Šķiet, ka tādi ir palikuši tikai starp tiem, par kuriem citi saka, ka tie nav reālisti, bet dzīvo sevis radītā realitātē.
Tiešām, labāk ir būt muļķim Kristus dēļ, kuru citi saukā par savām iedomām ticošu, zinātni nepārzinošu, pašiedvesmas apsēstu, nekā par skeptisku reālistu, kas noliedz visu, kas sabendē visu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru