Dženeta tik aizrautīgi raksta par Bābela mīlestību pret Molliju kā arī savējo, turklāt to visu savij un/vai pamato ar dzīves jēgas meklējumiem, ar apgalvojumu, ka dzīvot dzīvi var tikai tādā mīlestībā esot, ka man nevilšus radās jautājums pie tiem, kas ir izvēlējušies ko augstāku par otru cilvēku.
Piemēram, ko mūki saka- cik svarīgas mūsu personības identitātei un spējai justies labi savā ādā un šajā pasaulē ir tik aizgrābtai mīlestībai pret otru cilvēku?
Šis romāns it kā piešķīra tam milzīgu vērtību, taču tas tika īstenots šizofrēniskā dzīvesveidā- personību dalīšanās. Un tāpēc to īsti negribētu uzskatīt par atbildi. Tā nebija īsta mīlestība, jo tā bija tikai daļēja, spējīga dzīvot tikai vienā pusē aizkaram. Tas ir kaut kas cits.
Bet jautājums pie mūkiem- ne par šādu modeli, bet par parasto.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru