Godīgums un šaubas

"Kāpēc Bābels Dārks neapprecējās ar Molliju?
Viņš šaubījās par viņu. Tu nekad nedrīksti šaubīties par cilvēku, ko mīli.
Bet varbūt viņi nesaka tev taisnību.
Tas nav svarīgi. Tu saki viņiem taisnību.
Ko tu ar to gribi teikt?
Tu nespēj būt otra cilvēka godīgums, bērniņ, bet tu vari būt savējais.
Tad kas man būtu jāsaka?
Kad?
Kad es mīlu kādu?
Tev tas jāpasaka."

[Bābels neuzticējās Mollijai, jo viņam šķita, ka viņai ir/bija vēl kāds bez viņa. Bet ne par to es gribu rakstīt]

Cik gan svarīgi ir nešaubīties par cilvēku, kuru mīli! Šaubas starp cilvēkiem ir kā cīpslas gaļā. It kā gaļa ir, taču cīpslas bremzē visu to padarīšanu. Nav tāda viengabalainība ar otru cilvēku.

Pirms izlasīju šo rakstu vietu, pilnīgi citā kontekstā domāju par naivumu. Skolā man teica, ka es esot naiva. Par laimi, tad es īsti nesapratu, vai negribēju saprast, vai tas ir labi vai slikti. Tagad es sliecos domāt, ka būt naivam ir labi. Naivismu es redzu nevis kā nespēju domāt, bet kā nespēju šaubīties par otru cilvēku. Un lai tas otrs ir negodīgs savā negodīguma, ja jau viņš tāds ir. Bet es būšu godīgs savā godīgumā un nerezervēšu sevi dēļ šaubām par otru. Jo šaubu vienkārši nav. Ir tikai mans godīgums.