Trūkums

"Svešinieks pats savā dzīvē, - viņš teica, un uguns liesmoja, un vīru muguras pret viņu kā dambis, un aiz krogus sienām migla, migla, bieza kā šaubas, un mēness neredzams, kaut ari tonakt tas bija pilns. Viņš mīlēja mēnesi, šis Bābels Dārks. Mana tuksnesīgā klints- tā viņš to dēvēja, un reizēm sprieda, ka tur viņš būtu laimīgs- bālais saules iemītnieks."
"Dārks atcerējās, kā bija smējies, prātodams, ka būtu miris, ja nekad negulētu. Jā, viņš jutās miris. Viņš jutas trausls un tukšs kā no jūras izvilkts gliemežvāks. Viņš ieskatījās spogulī un redzēja smalki nopulētu pērleni, kuras iemītnieks ir zudis, čaumalu, kam vērtē tās virsmu. Viņš vienmēr ģērbies labi."
Šo otro citātu es lasīju, sēžot tramvajā. Paskatījos uz apkārt esošajiem cilvēkiem. Un nodomāju, cik gan daudzi no viņiem nodarbina ar tādiem savas dzīves jēgas jautājumiem kā Dārks, kurš kāvās ar tukšumu sevī un savā dzīvē. Droši vien nedaudzi, ja vispār. Droši vien viņu prātus vairāk nodarbina, ko gatavot vakariņās, kā lai paspēj darba dienā aizskriet uz tiem veikaliem, uz kuriem jāaizskrien, un citi sadzīviski sīkumi. Iespējams, liela daļa skrien naudas trūkuma dēļ. Iespējams, liela daļa savus prātus nodarbina ar rūpēm par naudas nopelnīšanu un dzīvošanu kaut nelielā labklājībā.
Un tad es noformulēju priekš sevis frāzi, kas cilvēces vēsturē ir tik pat veca kā pati cilvēce-
Labāk, ja ir jācīnās ar trūkumu, nekā ar tādiem jautājumiem kā Dārks cīnījās.
Štrunc par naudu, galvenais, lai esmu dzīvs.
Patiesi dzīvs.