Vēlēšanas

Lasu grāmatu "Postmodernisms". Starp citu, ļoti tendencioza un ne pārāk precīza savā argumentācijā. Bet ne par to stāsts.
Kontekstā klausos LTV1 diskusijas starp partiju pārstāvjiem, kurās nenotiek reālu ideju vai kaut vai līdzšinējo lēmumu analīze, bet tikai vairāk vai mazāk dzejiski uzbraucieni cits citam. Turklāt diskusijas vadītājiem žurnālistiem, izskatās, patīk, ka politiķi smīdina publiku ar sulīgiem salīdzinājumiem un vicošanos.
Atceros, ka referendums nebija par to, ka mums vajag jaunus politiķus- jau tad bija zināms, ka tas nav reāli. Referendums bija pret esošo politisko sistēmu, kas pieļauj tādu valsts dzīves organizāciju un varas sadalījumu, kāds tas ir tagad.

Līdz ar to, pirmkārt, uzvedoties kā kārtīgs postmodernists, paziņoju, ka piedalīties vēlēšanās ir bezjēdzīgi, jo vēlēšanas ir tikai teātris, aiz kura slēpjas pavisam kas cits. Un nejūtos slikti, ja ar šādu savu pozīciju, brucinu esošās politiskās sistēmas paliekas.

Otrkārt, pieturos pie sava viedokļa, ko paudu referendumā, ka nepieciešamas nopietnas diskusijas par politiskās sistēmas maiņu, un viļos esošajās pirmsvēlēšanu diskusijās, kurās neviena no partijām nespēj uzturēt šo jautājumu mediju dienas kārtības pirmajās pozīcijās.

Treškārt, es esmu apvainojusies uz žurnālistiem, kuru vienīgā politiskā analīze, ko viņi spēj piedāvāt, ir pāris mēnešos sacerēto vispārīgo politisko partiju programmu salīdzināšana, nemaz nemēģinot analizēt līdzšinējo atsevišķo politisko partiju darbību katras nozares attīstībā salīdzinājumā ar citām politiskajām partijām. Īpaši mani interesētu kopsavilkums par izglītības kuģa stūrēšanas vēsturi- kas ko kurā brīdī runāja, uz kādiem lēmumiem mudināja un kādas pārmaiņas panāca.

Līdz ar to- es uzlieku mīksto un, kamēr vismaz viens no šiem trīs aspektiem nemainīsies, es nepiedalīšos Saeimas vēlēšanās.