- Skaidri zināt, kura politiskā partija ir manas uzticības cienīga, lai par to balsotu, un doties uz vēlēšanām vēlēt.
- Doties vēlēt, nezinot nevienu politisko partiju, kas ir manas uzticības cienīga, bet izvēloties mazāko ļaunumu no esošajām partijām.
- Nedoties uz vēlēšanām, uzskatot, ka arī šāda rīcība ir sava politiskā viedokļa paušana- manā gadījumā viedoklis, ka esošā vēlēšanu sistēma nav pieņemama, ka jāmaina politiskā sistēma.
- Nedoties uz vēlēšanām, jo vēlas norobežoties no politiskās sitēmas kā tādas.
Tad nu lūk, uzskatu, ka pieņemi ir 1. un 3.variants. Šie abi pieder cilvēkiem, kas ir aktīvi pilsoniskās sabiedrības locekļi ar skaidru viedokli par valsts attīstību.
2.un 4.variants pēc būtības ne ar ko neatšķiras. Abos gadījumos pilsoņi nepiedalās politiskajā dzīvē pēc būtības. 2.variantā pilsoņa vienīgā iesaistīšanās politiskajos procesos ir fiziska aiziešana līdz iecirknim un vienas lapiņas iemešana urnā. Bet pēc būtības, ne 2.varianta, ne 4.varianta piekritējiem nav viedokļa par to, kādai jābūt valsts attīstībai. Abi varianti paredz plūšanu pa straumi bez konkrēta sava viedokļa. Izvēlēties balsot par kādu, par kuru tu īstenībā nemaz negribi balsot, ir pat vēl sliktāk nekā savu neieinteresētību vai neapmierinātību paužot neejot uz vēlēšanām vispār.
Protams, nekad nebūs ideāla partija, par ko balsot, vienmēr būs kāda uts. Bet šodien runa nav par 1 vai 2 utīm, ir runa par partijām, kurām pēc būtības nevar uzticēties, par kurām vēlētāji nevēlas balsot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru