Izlasīju draugiem.lv draugu rakstītās vēlmes Ziemassvētkos.
Vairākas reizes atkārtojās vēlme pēc miera.
Kas ir miers?
Ikdienā tomēr cilvēki par to nerunā, ka viņiem trūkst sirdsmiera, tas izskan tikai tādās īpašās, savā ziņā uz sentimentalitāti provocējošās vietās; ikdienā šķiet, ka viss ir kārtībā.
Cik liela problēma ir šis miera trūkums? Vai tas ir nomācošs visām dzīves jomām, vai par to iedomājamies tikai noteiktos brīžos?
Vai mēs ticam, ka tas miers, pēc kura ilgojamies, vispār ir sasniedzams, dzīvam esot, vai tās ir tikai zilās, nepiepildāmās cerības, kas attālinās gluži kā apvārsnis?
Un pats galvenais jautājums- miers no kā? Kas ir tas, kas rada nemieru? Vai tie ir ārējie apstākļi? Pašu intensīvā darbošanās? Kaut kādi iekšēji pārdzīvojumi? Nesasniegti mērķi? Bailes no kaut kā? Sirdsapziņa? Vēl kas cits?
Man lielākais nemiers bija kristietes dzīves sākumā, kad līdz šausmām pārdzīvoju, ka Dievs mani nevar svētīt ar Savu žēlastību un dāvanām, jo esmu tā nocietinājusi savu sirdi ar grēkiem un nevēlēšanos sūdzēt savus grēkus, ka Viņš nevar izlauzties pie manis. Jesajas 59:1-2 ēdu brokastīs. Tas bija maigi izsakoties paralizējoši.
Tomēr tas nu ir beidzies, un nu dzīvoju mierā ar Jesajas 1:18 un 1.Jņ. 4:19.
Vairākas reizes atkārtojās vēlme pēc miera.
Kas ir miers?
Ikdienā tomēr cilvēki par to nerunā, ka viņiem trūkst sirdsmiera, tas izskan tikai tādās īpašās, savā ziņā uz sentimentalitāti provocējošās vietās; ikdienā šķiet, ka viss ir kārtībā.
Cik liela problēma ir šis miera trūkums? Vai tas ir nomācošs visām dzīves jomām, vai par to iedomājamies tikai noteiktos brīžos?
Vai mēs ticam, ka tas miers, pēc kura ilgojamies, vispār ir sasniedzams, dzīvam esot, vai tās ir tikai zilās, nepiepildāmās cerības, kas attālinās gluži kā apvārsnis?
Un pats galvenais jautājums- miers no kā? Kas ir tas, kas rada nemieru? Vai tie ir ārējie apstākļi? Pašu intensīvā darbošanās? Kaut kādi iekšēji pārdzīvojumi? Nesasniegti mērķi? Bailes no kaut kā? Sirdsapziņa? Vēl kas cits?
Man lielākais nemiers bija kristietes dzīves sākumā, kad līdz šausmām pārdzīvoju, ka Dievs mani nevar svētīt ar Savu žēlastību un dāvanām, jo esmu tā nocietinājusi savu sirdi ar grēkiem un nevēlēšanos sūdzēt savus grēkus, ka Viņš nevar izlauzties pie manis. Jesajas 59:1-2 ēdu brokastīs. Tas bija maigi izsakoties paralizējoši.
Tomēr tas nu ir beidzies, un nu dzīvoju mierā ar Jesajas 1:18 un 1.Jņ. 4:19.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru