Tolermans komentēja piketu pie Saeimas:
"Gaisā lidinājās tāda kā vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noskaņa - visi tādi smaidīgi un mazliet sentimentāli. "Ka tikai nenorautos un nesāktu dziedāt..." pie sevis prātoja Tolermens. "Dziesma - tas, protams, ir skaisti, taču pensionāru, ģimenes cilvēku un radošo inteliģentu izpildījumā tā drīzāk ir mākslinieciskā pašdarbība, nevis protesta forma." Laimīgā kārtā līdz tam tomēr nenonāca."
Absolūti piekrītu par šito- par dziedāšanu. Man pašai jau arī mute vislaik uzprasījās uz dziedāšanu. Baigais diskomforts- tik daudz latviešu kopā ārpus tramvaja un nedzied! Viens mazs bariņš drusku dudināja valsts himnu, kurai gan es pievienojos, jo biju to jau savā sirdī iepriekš nodziedājusi drusku citu iemelsu dēļ nekā tīra valstiskuma apziņa- lūgšanas dēļ.
Visā visumā biju baigi pasīvais demonstrants, jo visu laiku nāca raudiens tiklīdz pievienojos saucieniem. Par to, ka cilvēki tomēr saprot, kas notiek, par to, ka cilvēki grib un spēj par sevi iestāties, par to, ka cilvēku ir tik daudz, par to, ka gaisā virmoja vienotība, par to, ka tas viss bija tik ļoti svarīgi.
Bet nu- mērķis ir sasniegts- TP ir saknosījušies. Izkustējušies. Dažam labam varbūt parādījusies lielāka dūša iestāties pret autoritārismu. Detektīvfilmās tā ir redzēta taktika- ja nevar pieķert, tad var vismaz nokaitināt noziedzinieku, lai viņš izdarītu kļūdu, stresā rīkodamies.
"Gaisā lidinājās tāda kā vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noskaņa - visi tādi smaidīgi un mazliet sentimentāli. "Ka tikai nenorautos un nesāktu dziedāt..." pie sevis prātoja Tolermens. "Dziesma - tas, protams, ir skaisti, taču pensionāru, ģimenes cilvēku un radošo inteliģentu izpildījumā tā drīzāk ir mākslinieciskā pašdarbība, nevis protesta forma." Laimīgā kārtā līdz tam tomēr nenonāca."
Absolūti piekrītu par šito- par dziedāšanu. Man pašai jau arī mute vislaik uzprasījās uz dziedāšanu. Baigais diskomforts- tik daudz latviešu kopā ārpus tramvaja un nedzied! Viens mazs bariņš drusku dudināja valsts himnu, kurai gan es pievienojos, jo biju to jau savā sirdī iepriekš nodziedājusi drusku citu iemelsu dēļ nekā tīra valstiskuma apziņa- lūgšanas dēļ.
Visā visumā biju baigi pasīvais demonstrants, jo visu laiku nāca raudiens tiklīdz pievienojos saucieniem. Par to, ka cilvēki tomēr saprot, kas notiek, par to, ka cilvēki grib un spēj par sevi iestāties, par to, ka cilvēku ir tik daudz, par to, ka gaisā virmoja vienotība, par to, ka tas viss bija tik ļoti svarīgi.
Bet nu- mērķis ir sasniegts- TP ir saknosījušies. Izkustējušies. Dažam labam varbūt parādījusies lielāka dūša iestāties pret autoritārismu. Detektīvfilmās tā ir redzēta taktika- ja nevar pieķert, tad var vismaz nokaitināt noziedzinieku, lai viņš izdarītu kļūdu, stresā rīkodamies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru