Nu, Latvijā droši vien var runāt par apziņas nonivelēšanos un vērtību sistēmas vienveidošanu. Taču vai tas kaut kā veicina totalitārā režīma izveidošanos? Droši vien ne viennozīmīgi.
Vienīgi es redzu, ka vērtību sistēma šī jēdziena plašākajā nozīmē, kā tā atspoguļojas žurnālos, avīzēs, filmās, raidījumos, u.c. sadzīves jomās, var atklāt to, kādas vērtības sabiedrība vēlas redzēt savā vadonī. Kādu laiku atpakaļ bija nepieciešams, lai vadonis ir nacionālpatriotisks, tad bija nepieciešams, lai vadonis ir saimniecisks un izdarīgs. Man ir tāda sajūta, ka tagad nāks kārta tiem, kas ir pārgudri (ne pozitīvā, ne negatīvā nozīmē) visādās intelektuālās jomās.
Štokenbergs esot teicis tā (kaut pats to pārfrazēja, saliekot uzsvarus citur, bet man patikās šis pārfrazējums):"..lietas tā vairs nekārto kā 90.gados, ka tas modelis vairs neder,- politikā jau it īpaši, droši vien arī biznesā. Un 90.gadu modelis izpaužas arī tā, ka metas tik iekšā, strebj, kamēr karsts- ka jaunajiem cilvēkiem izglītība spēlē tikai tādu formālu lomu, galvenais ir liela uzdrīkstēšanās.." /Rīgas Laiks. Septembris.2007/
Un šajā parafrāzē es starp rindiņām izlasīju iespējamo pagriezienu sabiedrības vērtību sistēmā ar skatu uz vadoņa iedomāto (pagaidām iedomāto!) tēlu kā intelektuāli attīstītu personu, jo saimnieciskais Šķēle ir savu laiku nodarījis.
Līdz ar to ja sabiedrībā kopumā caur visiem dažādajiem medijiem tiek izveidota vērtību sistēma, kas nosaka, ka tādam ir jābūt vadonim (protams netiešā veidā), tad jau mēs varam runāt par totalitāru režīmu, kur totalitārists manipulē ar sabiedrības apziņu. Tipa- visām meitenēm mājās ir Keni, un tiklīdz viņa dzīvē sastop kādu, kas daudz maz līdzinās Kenam, viņai prātā nostrādā, ka tas ir īstais un vienīgais, kaut patiesībā šis lēmums nav balstīts uz konkrēto personu, bet gan iedomāto tēlu, kas viņas prātā tika izveidots caur lelli Kenu. Bet Kens pats jau to protams apzinās, ka viņš atbilst šim iepriekš iedomātajam tēlam un spēs itin viegli iekarot katru meiteni.
Tik pat labi tās var būt citas vērtības, kas tiek iesētas sabiedrības prātā, bet ja vien tas prāts ir viengabalains, vienveidīgs kā pirmajā citātā, ar to var viegli manipulēt, kas tad arī ir totalitārā režīma priekšrocība- "iespēja ātri mobilizēt lielās ļaužu masas kāda mērķa sasniegšanai".
Arvienvārdsakot, sabiedrība ir prognozējama. Ir vienota izpratne par to, kas ir labs vadonis, un lai ko vadonis teiktu, to darīsim, jo viņš ir labs vadonis.
{Man dikti patikās, kad Ušakovs pie Dombura teica, ka šobrīd Kalvītis var teikt, ka 2+2=4, viņam vienalga neviens neticēs- šis kā pretējā virzienā strādājoša tā paša principa piemērs}
Līdz ar to, pat ja nav ko citu likt vietā, es riskētu un atbalstītu esošās valdības un varbūt pat parlamenta atlaišanu. Šī šūpošanās un sajukums vien varētu darīt ko labu. Sava veida šoka terapija vienveidīgajos procesos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru