Cenzūra

Cenzūras pareizais elements, kas bieži tiek nonicināts, ir lietas, kuras patiešām labāk nezināt, par kurām labāk nedomāt. Būtiskākais nav zināt visu, būtiskākais ir zināt to, kas liek/ļauj izdarīt pareizās lietas. Ir informācija, kas ir patiesa, bet neveicina pareizo rīcību. Tas protams, balstīts uz pieņēmumu, ka cilvēks nav spējīgs 100% racionāli izvērtēt visu informāciju.
Piemēram, informācija par to, ka 60% skolēnu ir mēģinājuši narkotikas nekādā veidā neveicina izdarīt pareizo izvēli- atteikties no tām. Ne vienmēr, bet šāda informācija var dot tieši pretējo efektu. Tiek pasniegts fakts- pliks fakts, bez tālākiem norādījumiem.
Šis sasaucas ar manu apgalvojumu, ka pasaulē valda pieradums, nevis idejas.
No šī izriet, ka faktiskās informācijas paušana, ja tai netiek pretnostatīta idejiskā informācija (par to, kā būtu labāk), veicina faktisko notikumu iesakņošanos un vairošanos līdzīgi kā paradumi iesakņojas, tos atkārtojot.
Nelaime tā, ka nepietiek ar pareizās idejas paušanu, jo paradums ir spēcīgs pretinieks idejai un paradums atradīs daudz argumentu pret ideju. Līdz ar to- es neatbalstu kriminālinfo, neatbalstu informāciju par šķiršanās statistiku, par narkotikām, vardarbību utt. Cenzūra ir nepieciešama kā ideju sabiedrotā cīņā pret paradumiem. Pretējā gadījumā idejas nekad neuzvarēs.

Taču tas ir situācijā, kad jācenzē faktoloģiskā informācija.
Attiecībā par ideju cenzēšanu, es gribētu riskēt un teikt, ka idejas, aiz kurām nestāv faktoloģiska informācija no citām sabiedrībām, nebūtu jācenzē vispār. Tās ir svaigas idejas, no kurām sabiedrība būtu spējīga izvēlēties sev derīgākās. Taču te jāuzmanās, lai nebūtu piesaistīts fakts, jo tiklīdz idejai piesaista faktu, tā vairs nav objektīvi tīra ideja, līdz ar to samazinās iespēja, ka šī ideja tiešām ir svaiga un līdz ar to labāka par esošo situāciju.