Palasīju Diena.lv Strengas rakstu par filmu "Padomju stāsts" kā par provokāciju. Man šķiet diezgan smieklīgi, ja tiek mēģināts ar tēzi "ļaujiet pašiem brīvi domāt" kritizēt filmu. Lai nu kas, bet filmas ir visnevainīgākais pasākums brīvas domāšanas apkarotāju karaspēkā. Filmas pēc definīcijas ir subjektīvs pasākums un tā arī tiek pasniegts un tā arī ir jāuztver.
Turklāt man šķiet, lai liktu cilvēkiem nopietni aizdomāties par to, kas mūsdienās notiek Krievijā, nepietiek ar demokrātiski viegliem mājieniem par to. Tas ir pārāk traki, lai tam tik vienkārši noticētu. Lai nokomunicētu kaut ko, kas ir diametrāli pretējs tam, ko pasaules lielvara sludina un kam ir noticējusi lielā krievu tauta, nepietiek ar mājieniem. Nepieciešams iebāzt visu seju tajā. Jā, protams, tā nav visa realitāte, taču tā ir realitātes daļa, kas tiek aizmirsta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru