Lai mani saukā par vientiesi, mietpilsoni, aprobežoto, taču man nav skaidrs, vai tiešām nav nekā cita, par ko runāt no teātra skatuves? Vai tiešām šis ir viss, ko mēs varam no sevis atgremot? Šīs bailes, paralīze, sakropļotās dvēseles, bezcerība, terorisms, nāves bailes? Vai tiešām viss skaistais, labais ir tā apķengāts, ka to vairs neviens nesauc par skaistu, bet tikai nicīgi izsmej par naivu un plānprātīgu?
Teātris taču ir dvēseles spogulis? Vai ne tā? Tad tiešām tādas ir mūsu dvēseles, kas nespēj neko citu radīt?
Nožēlojami.
Neesmu vēsturnieks, taču es neticu, ka jebkur ir kādi piemēri tam, ka ar pretīgo un šausmīgo var uzcelt kaut ko skaistu, ka ar refleksiju par traģisko var panākt pārmaiņas.
Tad jau laikam sanāk, ka nevienam nemaz nav vajadzīgs nekas skaists.
Pat tas, kas ir skaists, tiek iegrūzts mēslos, ierauts sagandētās dvēseles atvarā, it kā lai m'wģinātu glābt to, taču patiesībā tikai lai apmierinātu tās neremdināmi savtīgo rīkli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru