Labi, valstij ir jāuzņemas atbildība par konkrētu rīcību un finansējumu, ja tā sava darba prioritātēs ieraksta mūžizglītības attīstību. Taču vai valstij ir jāiejaucas šajā procesā? Vai to nenoregulēs uzņēmēji paši? Tendencēs redzam, ka darba devēji arvien biežāk sūta darbiniekus kursos. Cita lieta, protams, cik lielā mērā tas ir kvalifikācijas celšanai un cik lielā mērā vienkārši motivācijai.
Valstij būtu jāsakārto sistēma, lai pieaugušais, kurš nav savā laikā ieguvis pamatizglītību, to spētu izdarīt arī vēlāk. Taču tālāk? Ir jau viegli visu uzkraut uz valsts pleciem. Tas ir visvienkāršākais.
Valsts uzdevums būtu sakārtot perifēro likumdošanu tā, ka uzņēmējiem nav neizdevīgi veicināt darbinieku tālākizglītību. Piemēram, nodokļu atlaides, piemēram, līdzdalība kaut kādos valsts projektos. Tas ir, ja ir runa par kvalifikācijas celšanas izglītību. Tas gan arī ir būtiskākais elements zināšanu ekonomikas veidošanā.
Bezdarbnieku, neizglītoto izglītošana, tāpat izglītošana par ar darbu tieši nesaistītām tēmām, piemēram, sabiedriskā pārvalde, vēsture, ES lietas, utt- par tām tiešām varētu valsts rūpēties, jo no tā labums nāk pa tiešo valstij.
Pieņemu, ka nereti viens no šķēršļiem ir elementāri telpu un apmācības zāles tehniskā nodrošinājuma trūkums, kur novadīt apmācības. Īpaši mazās pašvaldībās. Pašvaldības varētu nākt pretī.
Valstij nevajadzētu atbalstīt visa veida izglītību, bet tikai to, kuru atbalstīt nav ieinteresēti uzņēmēji un kas tiešām ir vajadzīga zināšanu ekonomikas un izglītotas sabiedriskās kultūras attīstīšanai.
Valstij būtu jāsakārto sistēma, lai pieaugušais, kurš nav savā laikā ieguvis pamatizglītību, to spētu izdarīt arī vēlāk. Taču tālāk? Ir jau viegli visu uzkraut uz valsts pleciem. Tas ir visvienkāršākais.
Valsts uzdevums būtu sakārtot perifēro likumdošanu tā, ka uzņēmējiem nav neizdevīgi veicināt darbinieku tālākizglītību. Piemēram, nodokļu atlaides, piemēram, līdzdalība kaut kādos valsts projektos. Tas ir, ja ir runa par kvalifikācijas celšanas izglītību. Tas gan arī ir būtiskākais elements zināšanu ekonomikas veidošanā.
Bezdarbnieku, neizglītoto izglītošana, tāpat izglītošana par ar darbu tieši nesaistītām tēmām, piemēram, sabiedriskā pārvalde, vēsture, ES lietas, utt- par tām tiešām varētu valsts rūpēties, jo no tā labums nāk pa tiešo valstij.
Pieņemu, ka nereti viens no šķēršļiem ir elementāri telpu un apmācības zāles tehniskā nodrošinājuma trūkums, kur novadīt apmācības. Īpaši mazās pašvaldībās. Pašvaldības varētu nākt pretī.
Valstij nevajadzētu atbalstīt visa veida izglītību, bet tikai to, kuru atbalstīt nav ieinteresēti uzņēmēji un kas tiešām ir vajadzīga zināšanu ekonomikas un izglītotas sabiedriskās kultūras attīstīšanai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru