Cīņa

Presē bieži redzam kaut ko, ko varētu nosaukt par cīņu pret kultūras izmaiņām, pret savas kultūras (vēturiskās kultūras) pazušanu, centieni saglabāt (kāda noteikta perioda) kultūru (vai priekšstatu par to, vai atsevišķus tās elementus).
Bet kultūra taču pēc definīcijas ir kaut kas, kas mainās, ir pastāvīgā mijiedarbībā ne tikai teritoriāli, bet arī fizioloģiski, fiziski, filozofiski utt. ar visa veida apstākļiem.
Jautājums- vai agrāko kultūru pārstāvji un mūsu acīs veidotāji arī cīnījās pret kaut ko? Kādā veidā?
Un galu galā- pret ko tad cīnās kultūras aizstāvji mūsdienās?
Kāpēc viņi cīnās?
Un kā šī cīņa izskatās no malas? Kā to varētu nosaukt, skatoties no attāluma?
Kultūra pēc definīcijas ir cilvēku attieksme pret lietām, procesiem, cilvēkiem un citiem jautājumiem, kas izpaužas fiziskā darbībā un fiziskos priekšmetos. Dzīves filozofija materializēta.
Vai nav tā, ka agrāko laiku cīņās par kultūras saglabāšanu cilvēki cīnījās pret šo svešo attieksmi, kas ienāca ar svešajiem, bet mūsdienās mēs cīnāmies pret šīs attieksmes radītajiem priekšmetiem un aktivitātēm? Mēs jau sen esam pieņēmuši svešo kultūru attieksmi pret lietām un pasauli, bet spītīgi negribam atzīt, ka tas izpaužas tādos pašos fiziskās izpausmes veidos kā tajās svešajās kultūrās?
"Vai kultūras ir jāsargā no svešnieku centieniem tās mainīt un iejaukšanās tajās ir nolemtas neveiksmei un pat kaitnieciskas?"/Kultūras diena. 18.maijs. 2007/