Atbalsta punkts

Nezinu īsti, kāds ir Čehova risinājums vai padoms attiecībā par zināšanām laukos, bet man šķiet, ka problēma ir mirušajā tēvā, kurs ne tikai mācīja meitas visās zinībās, bet arī pats kalpoja par vidi, kurā tās paust uz āru, kur tās laist ganībās. Kad tēvs ir miris, māsām nav kur likt savu intelektu, viņas nedomā, ka intelekts visupirms ir domāts tev pašam un nevis apkārtējai sabiedrībai (kura to ja ne atzīmēs/novērtēs, tad vismaz cerams pieņems un sapratīs).

Mēs nevaram gaidīt un cerēt, ka mūsu spējas kāds novērtēs, ka tās būs kādam vajadzīgas- vai tas būtu mūs dāsnums, labestīgums vai šajā gadījumā zināšanas. Tās visas ir lietas, kuras mēs sevī attīstām visupirms/tikai priekš sevis- savas pārliecības dēļ vai prieka pēc.



Kamēr tavs atbalsta punkts atrodas ārpus tevis,
tikmēr tu nekad nebūsi līdzsvarā.


Varbūt to sauc par pašpietiekamību- dzīvot meža vidū un attīstīt sevī intelektu, neatkarīgi no tā, vai tas kādam vajadzīgs vai nē.
Un tad, ja atrodas kāds, kas to novērtē, tad tas ir putukrējums, nevis kartupeļi ar gaļu.